Vai esi dzirdējis teicienu “kad sapņo, aizver actiņas!”

Šis ieteikums ir ļoti vērtīgs, sevišķi redzei. Acis visu laiku ir kustībā un tādām tām ir jābūt, pat tad, kad skaties uz cilvēka seju, lai to ieraudzītu kopumā, tavs skatiens lēkā no vienas acs uz otru, uz lūpām, degunu cilvēka sejā. Un tā tas ir dabiski. 

Tad, kad sapņo ar vaļējām acīm, piemēram sēžot birojā un sapņojot par ceļojumu un pludmales brīvdienām, skatiens tiek piekalts vienā punktā. Papildus redzi divas bildes, vienu realitātē, bet otru prātā, taču izvēlies tajā mirklī skatīties uz to, kas ir prātā. Par dubulto filmu stāsta beigās.
Tātad, acs tiek piekalta vienā punktā un nekustās, tiek aizmirsts arī mirkšķināt, it kā atrodies ne šeit, bet kaut kur citur.
No malas cilvēki redz tevi kā aizsapņojušos ar apmiglotu skatienu.
Tavām acīm tajā brīdī ir grūti, tās:

  • sasprings, saspringums ir viens no iemesliem kāpēc var pavājināties redze
  • izžūst, jo netiek mirkšķināts, bet mirkšķināšana ir tas kā acis tiek mitrinātas
  • uz tām sakrājas putekļi, jo netiek mirkšķināts, mirkšķināšana aizvada putekļus, gružus no acīm
  • risks dabūt iekaisumu, jo mirkšķinot tiek aizvadīti arī mikrobi un baktērijas, lai tas notiktu acij ir jābūt mitrai.

Ja tas nav tavs ikdienas paradums un tu tā dari tikai dažkārt, tad viss kārtībā, tomēr arī tev būtu jāatcerās par šo, ka labāk sapņojot tomēr aizvērt actiņas.

Tomēr, ja tas ir kļuvis par tavu paradumu ikdienā, tad viss ir nopietnāk. 

Ir tāds termins “Maladaptive daydreaming” – maladaptīva sapņošana, kas nozīmē tieši sapņošanu vaļējām acīm, kas ir pārvērtusies par paradumu, vietu uz kurieni cilvēks bēg no savas ikdienas.  

Tas var rasties kā vienkāršs paradums skolā, kad gribas ko citu darīt tā vietā, lai sēdētu skolas solā, tas var rasties psiholoģiskas traumas rezultātā, depresija var būt tam par iemeslu un vēl daudz kas cits. Dažkārt cilvēkiem ar šo paradumu ir grūti būt realitātē un gribas aizbēgt atkal savā pasaulē. Reālā pasaule šķiet nepieņemama un nav iespējams atrast saikni ar to.

Taču tas var būt vienkāršāk, kad ir vienkāršs paradums domāt, uz rinķi skrejošas domas, kurās cilvēks ir iegrimis. Dažkārt šie cilvēki pat runā ar sevi. Nē nepārproti, runāt ar sevi, tad, ja sevi apzinies var būt arī veselīgi. Te es runāju par to, ka cilvēks neapzinās, ka runā skaļi, nevis domās.

Un, jā es zinu kā tas ir. Man bērnībā bija bail gulēt vienai, taču mammai nepatika, ka guļu pie viņas. Tā nu padomju laikos audzināja bērnus, tā bija pieņemts un kopā ar vecākiem gulēt it kā bija kaitīgi.

Ko es darīju?? Es bēgu citā pasaulē, savā pasaulē, kurā es biju drosmīga, kurā notika dažādi piedzīvojumi. Ar laiku tas kļuva par paradumu un es labprātāk pavadīju laiku viena, jo tad es netraucēti varēju būt tajā – savā pasaulē. 

Jo lielāka es augu jo grūtāk bija atgriesties realitātē, tas līdzinājās kā nokrist no 9 stāva, tik sāpīgi tas bija. Līdz mirklim, kad es izlēmu – tā vairs nedrīkst. Es apzināti nolēmu dzīvot realitātē un neiegriesties tajā pasaulē vairs nekad.

Un izrādījās, ka šī fiziskā pasaule, no kuras bēgu, man var dot daudz vairāk kā es biju domājusi… Taču mana spēja vizualizēt, kuru es biju attīstījusi bēgšanas laikā man ir liels ieguvums.

M. Sussmann savā mazajā padsmit lappušu grāmatā, burtiski atvēra manas acis. Man tapa skaidrs kapēc mana redze nav skaidra. Man piemita visi redzei nedraudzīgie paradumi.

Viens no tiem dubultfilma, kuru Sussmann apraksta savā grāmatā. Par to runā ne tikai viņš, bet viņa grāmatā tas ir aprakstīts tieši saistībā ar redzi.

Acs ir uztveres orgāns, tāpat kā deguns uztver smaržu un smadzenes apstrādā šo informāciju, tieši tāpat ar acīm. Gaismas signāls tiek uztverts un novadīts uz smadzenēm, bet smadzenes to interpretē. 

Mums ir arī iespēja domāt un vizualizēt. Nu katrs taču ir piedzīvojis to, ka esot savās domās, jāiet skatīties vēlreiz vai durvis ir aizslēgtas. Kur bija apziņa un uz ko bija vērsts skatiens, ka skatoties uz atslēgu kā tā slēdz ciet durvis, tas netika ierakstīts apzinātā atmiņā? Sevišķi, tad, kad, piemēram, braucam ar auto, mums ir ārkārtīgi svarīgi redzēt visas zīmes, cilvēkus, ceļu. Taču, lielāko tiesu, vadot auto, mēs domājam par ko citu un lielākā daļa cilvēku redz arī filmu, attēlus, vizualizē. 

Kamēr skaties dubulto filmu acis nemirkšķina, tās ir nekustīgas, tas rada saspringumu, sausumu acīs par ko stāstīju sākumā. Savukārt smadzenes, kurām ir jāinterpretē uztvertais signāls uztver 2 signālus – to, ko redz fiziskā acs un to, ko redz galvā (galvas kino). Lai kā gribētos un lai kā apgalvotu, ka ir iespējams veikt vairākus darbus vienlaicīgi, patiesībā tas nav iespējams ar 100% uzmanību katram darbam. Šie 100% uzmanības tiek sadalīti starp šiem darbiem. Tieši tāpat arī smadzenes uztverot šos divus signālus sadala savu uzmanību un patiesībā tās nesaprot kuru signālu tu vēlies redzēt. Jo biežāk atrodies šajā dubultfilmā jo vairāk redze var kļūt miglaināka un var tikt pavērsta uz iekšu, uz to filmu, kuru redzi smadzenēs, bet fiziskā redze kļūst vājāka.

Tā kā biju radusi skatīties galvas kino, bēgt iedomu pasaulē, ļaut savam domu procesam iet uz rinķi tā vietā, lai būtu šajā mirklī, mana redze bija pavērsusies uz iekšu un tā patiesi nepieslēdzās fiziskajai pasaulei.

Tas šoreiz par sapņošanu ar vaļejām acīm.

Lai skaidrs skats!

AYA, mirklī mūžībā